Gribu:

1. Sniegputeni
2. Dzert karstvīnu, sēžot kupenā
3. Šļūkt no kalna ar plēvi
4. Velt sniegavīru mega lielu
5. Siltu jo siltu džemperi
6. Mīkstu piparkūku
7. Ziemassvētku lampiņām viscauri izrotātu pasauli

Tieši šobrīd gribu!

Vaļošanās

Vakardiena bija tāda diena, kāda man nebija bijusi ļooooti sen. Pilnīgas bezdarbības pilna mājas atmosfēras baudīšana - gulšņāšana, žurnāla lasīšana, TV skatīšanās, ēšana...nekādu treniņu, ciemošanos, mājas darbu, vienkārši darbu - bez steigas, bez plāniem, diena tikai atpūtai! Man nekas nav pretī arī pret šādām dienām reiz pa reizei :)

Lūzumpunkts

Neieslīgšu sacensību posmu izklāstā, vien teikšu, ka bija ļoti interesanti un arī mokoši grūti - priekš manis :) Pirms sacensībām man tika teikts, ka mēs neskriesim, bet tie bija meli - skrējām visu laiku un, lai gan, ātrums bija graujoši lēns, pateicoties man, tomēr tā skaitās skriešana! Visu distanci es iepaliku, Aiva piedāvājās stumt un vilkt, stumt un vilkt, bet es atteicos, jo tā jau jēgas lielas nebūtu, vien beigās, kad kontrollaiks sāka iet uz beigām, bet ātrums mans samazinājās ar katru sekundi, es ieķēros Mārtiņa somā - lai tad viņš mani velk :)
Rezultātus nevarēja nojaust pat līdz beigām - jo viss bija atkārīgs no citu komandu plānojuma, no tā, cik papilduzdevumus citi izpildījuši, no tā, cik interesants stāsts bija uzrakstīts, no tā, kā uz erudīcijas jautājumiem atbildēts un vēl visādām detaļām...ja godīgi, necerēju, ka būsim trijniekā, taču, kā gadījies, kā ne - esam otrie! Vien 1,5 punktu atpalikot no pirmās komandas - vēl joprojām nesaprotu, kur Jūrmalā slēpjās visi puķu pārdevēji un ziedu veikali!!!
Paldies fantastiskajai komandai un visiem cilvēkiem, kuri mums distancē palīdzēja (ģimenei, draugiem, garāmgājējiem, pieturā satiktajiem atsaucīgajiem, vilciena pasažieriem, konduktorei).

Labākais futbols

Gribu tomēr vēl atkal uzrakstīt par piektdienas futbolu kaut ko :)
Bijām tikai četri, tādēļ spēlējām divi pret divi. Es ar Kalvi, kurš beidzot man parādīja, kā pareizi jāsit bumba, lai neatsistu pirkstus un varētu regulēt bumbas virzienu - pašai bija baigais prieks par šīm jaunajām zināšanām. Šoreiz arī es izjutu, ko nozīmē spēlēt futbolu, nevis stāvēt cītīgi aizsardzībā - izskrējos ne pa jokam un arī vārtus guvu un pasargāju :) Piefiksēju, ka vārtos stāvot, es vārtus sargāju izmantojot tikai vienu savu kāju - labo, līdz ar to šī kāja dabūja pamatīgi ciest...kādas reizies piecas norāvās ar bumbu vienā vietā un, it kā ar to būtu par maz, es pamanījos ar savu nederīgo kreiso kāju, iespert pa savu labo kāju, vietā, kur bumba jau bija izdarījusi diezgan lielu skādi. Rezultātā momentāls zilums un puns uz kājas, vakaru pavadīju klibojot. Nu jau vairs nesāp staigājot, bet tikai pieskarties vēl gluži nevar! Pirmā futbola trauma, bet bija tā vērts :) Jāizdomā līdz piektdienai, kā lai šo kāju pasargā, jo visu mūžu ar sāpošu kāju staigāt negribu, bet domāju, ka sadzīt nepaspēs.

Zoss 2009

Šogad Mārtiņš bija vēl vairāk pacenties nekā iepriekšējos gadus, šito visu izdomāt un noorganizēt - nu to tiešām vajag gribēt! Paldies, Mārtiņ!
Neaprakstīšu šeit visas kartes un posmus, vairāk gan par spilgtākajiem iespaidiem. Pirmkārt, es Trako Zosi uzskatu par sacensībām, nevis treniņu, tādēļ arī ar pilnu nopietnību tām gatavojos un pat bija manāms satraukums startā. Pirms starta teicu Artim, ka skriesim ātri, cik varēsim, bet mans šis vārdu salikums nozīmē, ka centīšos skriet tik daudz, cik varēšu, mierīgā, lēnā tempā. Artim gan tas nozīmē kaut ko citu, tādēļ radās domstarpības par ātrumu distancē, taču viss ir labs, kas labi beidzas! Arī ar savu ātrumu, kas nebija lielāks par ātrumu ar kādu es iesildos manēžā, mēs spējām savākt visvairāk punktus no pārējām komandām.
Pievīla mūs virvju posms, it īpaši mana kokā kāpšana, kas priekš manis izvērtās par cīņu ar savām bailēm no augstuma. It kā jau kokā zaru bija daudz un Artis mani arī drošināja, taču kāpiena pusē, mani pārņēma panika - bija kāja jāpaceļ augtsāk uz slidena zara un mani pārņēma sajūtas, ka tūliņ kritīšu. Pati pat nezinu kā, bet man izdevās saņemties un tomēr uzrāpties līdz mērķim. Taču laiks, kādā es to paveicu, ierindoja mūs tikai 6.vietā.
Vēl viens ar orientēšanos saistīts posms - mobilā orientēšanās. Zinu, ka neesmu es ātra skrējēja, bet arī izskaidrot cilvēkiem lietas, es nemāku, tādēļ nevienā no pozīcījām, es nebiju spēcīga. Tomēr nolēmām, ka labāk būs, ja es skaidrošu. Hmm, nesanāca perfekti - maigi sakot. Uz pirmo punktu - nu, varēja būt labāk, bet tomēr minūtēs kļūda nav mērāma; otrais punkts - katastrofa - Artis tiek pazaudēts mežā, rezultātā jāskrien uz lielāko piesaisti kartē - Inčupes staciju un tad jau no turienes kaut kā nebūt Artis tiek aizvadīts līdz otrajam KP - šis mums maksāja uzvaru! Uz trešo KP viss pa smuko un tad jau finišs - esam trešie, bet gandarījuma nav...
Kviza posmā šoreiz ar pat izrādījāmies spēcīgi, kopvērtējumā arī šogad, tāpat kā pagājušo gad, otrie.
Kopumā pasākums ideāls - superīga komanda, lieliska kompānija, interesantas sacensības un vispār viss bija pa pirmo!

Diemžēl...

Brīnumi nenotiek...
Un ne vienmēr piepildās tas, ko patiešām vēlies!

Neiespējamais, taču iespējamais

Ideāla nedēļas nogale!!! Sākās tā piektdien ar neparastu futbolu, nebiju nekad vēl spēlējusi futbolu uz vieniem, mazajiem vārtiem. Nevarētu teikt, ka baigi interesanti, taču vismaz turpmāk zināšu, kas tas ir :) Mana komanda uzvarēja!!! BET basketbolā gan smagi piekāpāmies pretinieku komandai un par to man vislielākās dusmas, jo es vairs nevaru trāpīt grozā, lai gan agrāk to pratu tīri labi!
Sestdiena pagāja vienā skriešanā. Diena sākās ar treniņu Magnētā, kurā, pirmo reizi šajā gadā, man izdevās noskriet ātrāk par desmit minūtēm uz kilometru. Zinu, ka tas izklausās briesmīgi, taču tā ir taisnība. Pārsvarā sacensībās skrienu ar ātrumu 12 minūtes uz kilometru, lai vai kā es censtos, ātrāk man nesanāk. Pēc Magnēta fiksi, fiksi tiek ieēstas pusdienas un uz vingrošanu prom. Bija grūti un jautri, pildīju, cik varēju un kā varēju, taču arī tad 7dien man nekas nesāpēja :) Pēc vingrošanas maza atelpa un uz kino, programmā filma "Džulī un Džūlija" - neko par filmu neteikšu, jo nav jau nemaz, ko teikt - bija tieši tas, ko no šīs filmas gaidīju. Un tad ap pusnakti, beidzot uz mājām.
Svētdienai plānu dižu nebija, tādēļ atļāvāmies no rīta mazliet ilgāk pagulēt, glaunas brokastis un izlemju paskatīties e-pastu (to nekad nedaru brīvdienās!!!) - esmu šokā un nezinu ticēt vai nē - BET esmu laimējusi biļeti (2 personām) uz New Moon UK Fan party šo trešdien (piektdien aizpildīju, tādu kā pieteikuma anketu izlozei, ar lielām šaubām par veiksmīgu rezultātu)!!! Spēlēs grupas, kuru dziesmas skan iekš filmas soundtrack un būs tikšanās ar Kristenu, Teiloru, Robertu un režisoru Krisu. Vienīgā problēma, ka tas ir jau šonedēļ, ka tas ir Londonā un darba dienā, un neesmu es miljonāre, kas var lidmašīnas biļetes nopirkt pa nenormālo naudu, taču, ja zvaigznes nostāsies pareizā stāvoklī, tad es tur būšu :)
Pozitīvo svētdienu noslēdza ilgi gaidīto ziemas zābaciņu (vairāk gan rudens) nopirkšana :)

Ziemeļu siena

Vakar tomēr izdevās aiziet uz filmu "Ziemeļu siena" un labi, ka tā!!! Nu tāda filma, tiešām negaidīju. Zināju, jau kādas būs beigas, vēl filmu neskatoties - ne jau tāpēc, ka iznākums paredzams, kā vairumam filmu, bet gan tādēļ, ka, kāds mazs putniņš pačukstēja :) Un tik un tā, līdz pat filmas beigām ticēju un cerēju, ka varbūt tomēr šoreiz beigas būs laimīgas...nekā, nācās vien valdīt sevi no izplūšanas asarās un bēdīgākais bija tas, ka filma balstīta uz patiesiem notikumiem (ar maziem izskaistinājumiem), kas radīja pārdomas par cilvēka dzīvību visam atlikušajam vakaram...Protams, filmā bija arī mīlas stāsts, kas šoreiz gan bija ļoti ārējā izpausmē kautrīgs, taču iekšēji spēcīgs un lika aizdomāties, ko es darītu situācijā, kādā bija nonākusi galvenā filmas varone. Īsumā - dramatisks skats - viņas mūža mīlestība karājās iekarē aptuveni viena metra attālumā no viņas, varbūt mazliet tālāk, (darbība norisinās aptuveni 2775 m augstumā) un lēnām mirst no aukstuma un pārguruma, viņa skatās uz viņu izmisušām acīm un bļauj virsū, lai viņš cīnās un nepadodās, taču galu galā bezspēks uzvar šo kalnos kāpēju un viņš nomirst. Jāpiebilst, ka netālu no meitenes atrodas arī trīs glābēji, kuru kļūdas pēc šis cilvēks nomira un kuri arī, tāpat kā meitene, vienkārši noskatījās, kā izdziest cilvēka dzīvība. Nu lūk, tas viss radīja manī pārdomas par manu rīcību nonākot šādā situācijā un, ja godīgi, es nekādi nespēju saprast šo meiteni...kā man tagad šķiet, es darītu visu, lai aizsniegtos līdz viņam, censtos ar kaut ko viņu pievilkt klāt, neļautu vienkārši manu acu priekšā nomirt...katrā ziņā beigas bezgala bēdīgas, lai gan arī patiesajā dzīvē, tā tas varēja nebeigties (mans stāsts ir par šo cilvēku: http://en.wikipedia.org/wiki/Toni_Kurz )!

Lai gan esmu šo un to no filmas beigām atklājusi, tomēr iesaku noskatīties, ja rodas tāda izdevība, vienīgais klupšanas akmenis, ja filmu skatīsieties mājās, varētu būt tas, ka filma ir vācu valodā!

Un vēlreiz secināju, radu pārliecību, ka es kalnos nekāpšu!!!

Ļoti, ļoti patika!!!

Jūtos mazliet atrauta no realitātes...Pagājušo nedēļ, nepilnas trīs dienas, pavadīju Londonā, vienkārši atpūšoties! Godīgi sakot, man ļooooti patika! Ne jau tūristu pārbāztās vietas, bezgalīgās rindas pēc biļetēm vai dārgās cenas, bet gan pati vide un cilvēki. Superīgi ir lielie sarkanie autobusi, vecie, melnie taksīši, vīrieši uzvalkos visapkārt, angļu valoda angļu izpildījumā, senatnīguma aura sajaukumā ar moderno...gribu aizbraukt uz turieni vēl, varētu tur arī dzīvot! Zinu, ka redzēju tikai pavisam nedaudz, bet ar to man pietika :) Jutos pārsteigta, ka Londonā aug palmas un gaisa temperatūra 29.oktobrī bija +18, jocīgi, jo dažos veikalos jau piedāvā Ziemassvētku dāvanas :)
Pirmo reizi patstāvīgi braucu ar metro, nebija tik traki kā šķita, ka būs. Ne jau pats brauciens, bet gan pareizā metro maršruta atrašana, beigās izrādījās, ka tas ir viegli un ceļojuma beigās varēju skaidrot jau jaunatbraucējiem tūristiem Londonas metro shēmas :)
Viss, tagad ceļojumu vairāk nebūs līdz pat Somijai, kas jau skaitīsies nākošais gads! Šī gada ceļojumu bilance nav liela - Somija, Norvēģija, Somija, Anglija, bet laikam jau vidējam latvietim arī tas ir daudz :) Cik daudz jūs šogad ceļojāt?

Par sestdienu, par skriešanu

Godīgi sakot, braucot uz Siguldas apvidus maratonu, man nu nemaz negribējās skriet - mazliet baidīja 11km pa meža takām, dubļainas nogāzes un Siguldas kalnu pievarēšana, taču, ja reiz biju pieteikusies, tad bija jāskrien. Sākumā nevarēju saprast, ko lai daru ar starta uzskrējienu kalnā - sākt uzriez lēnām kāpt, vai tomēr pamēģināt paskriet tajā...tiem, kas neredzēja, varu teikt, ka sākumā mēģināju tajā uztipināt, taču ātri vien sapratu, ka tā nekur tālu netikšu un sāku kāpt, kad nu beidzot bija sasniegta virsotne, sāku skriet, taču jau pie pirmā noskrējiena pa kalnu un nelielā uzkāpiena, atkal sākās lēnā tuntulēšanās uz priekšu un tas viss sāka atgādināt SEB kalnu divriteņu maratonu, kad, pat ļoti gribot, Tu nevari nevienu apdzīt, biju neapmierināta, turklāt vēl izbrīnījos, kad pie šī nelielā uzkāpiena, viena meitene apstājās un teica, ka vairāk nevarot, lai gan vēlāk slaidā solī pa asfaltu paskrēja man garām :)
Tālākais mans lielais piedzīvojums bija noskrējiens pie bobsleja trases, pamanīju, ka cilvēki no tā uz leju pārvietojās turoties pie kaut kādas troses, es tad ar, pieķēros pie troses un lēnām slidinājos uz leju. Vienā brīdī jūtu asas sāpes plaukstā ar kuru turējos pie troses, paskatos - plauksta asinīs, it kā tikai nelieli, tiešām nelieli, iegriezumi plaukstā trijās vietās, taču asinis tecēja diezgan strauji, nācās mazliet tās padzert, kamēr pārstāja tecēt, un sāpēja plauksta visu distances laiku un vēl ilgāk. Ar šo roku centos vairs nekur neturēties, lai neievazātu infekciju.
Tālāk iztiku bez tādiem starpgadījumiem un līdzenumos skrēju, no kalniem lidoju, bet kalnos augšā rāpoju un elsoju :) Cik cilvēkus no kalniem skrienot es apdzinu, tik cilvēki, kāpjot kalnā, apdzina mani :) Nebeidzamās Silguldas trepītes...
Bet vispār bija forši, man patika! Kājas nesāpēja ne skriešanas laikā, ne pēc tās. Pēc finiša spēka pietika vēl kādam km :)

Iesaku

Mazliet ne hronoloģiski man te rakstās, taču piektdien biju uz Nacionālā teātra izrādi "Aija" aktieru zālē un gribu teikt, ka bija fantastiski!!! Jo aktieru zālei piemīt burvība - sajūta, ka pats piedalies uzvedumā, viss ir tik tuvu un reāli, ka pats skatītājs var izdzīvot līdzi personāžu likteņiem! Izrāde "Aija" noteikti nav nekāda komēdija, tieši tādēļ bija bauda to skatīt tuvplānā un iestudējums, manuprāt, bija izcils ...un, pateicoties šai izrādei, turpmāk centīšos vairāk apmeklēt izrādes, kuras tiek izrādītas aktieru zālē.

Sezonas noslēguma izgāšanās

Sestdien skrēju Saldus kausā Smuku muižā, distances garums 5km, pavadītais laiks distancē - 2 stundas 11 minūtes!!! Pirms starta jutos labi, pat nesalu, bet bija jau tāda sajūta, ka šodien distancē galīgi neveiksies, lai gan cerēju uz to labāko. Ieejot startā, nejauši dzirdu, ka K punkta šodien neesot, vēl pabļauju Artai šo info un dodos distancē un tad....nezin kāpēc pati sāku meklēt K punktu un aizskrienu pa mazo skrējēju distances marķējumu, galu galā, atrodoties, kādus 100 metrus no starta, nesaprotu, kur es atrodos un lieki teikt, ka sāku skriet it kā punkta virzienā (pēc tam atklāju, ka galīgi tā nebija), ilgu laiku skraidelēju apkārt līdz atgriežos sākuma punktā, tas ir, 100 metrus no starta un jautāju mazajai meitenei, kur es atrodos!!! Tad ieraugu meiteni no manas grupas, kura arī man jautā, vai punktu atradu, tā nu mēs abas vēl ilgi meklējām pirmo punktu un distances turpmāko daļu veicām kopā :) Taču arī tas nepalīdzējā izvairītes no kļūdām, uz otro punktu abas arī nespējām nolasīt karti (un ne mēs vienīgās tur maldījāmies) un klīdām pa Smuku muižas džungļiem, lai gan tas bija lieki. Tātad uz pirmo punktu 23 minūtes, uz otro punktu arī 23 minūtes - pēc 46 minūtēm ir atrast 2KP no 22 :) Sākums daudzsološs un kolēģe saka, ka šodien laikam būs jāskrien saīsinātā distance, taču es saku, ka kopā drošāk un jautrāk, un ka jāturpina skriet visa atlikusī distance. Tā nu mēs atlikušos punktus paņemam bez tik lieļām kļūdām, lai gan splitos uz vēl vienu punktu bija uzrādīts laiks - 15 minūtes :) Un lai gan šo sezon man vispār negāja labi, droši varu teikt, ka šīs sacensības bija pilnīga izgāšanās, orientēties vienkārši nemāku...tomēr ceru, ka man būs vēl iespēja paskriet pa šo mežu, lai pierādītu, ka ar manu orientēšanos nav tik traki kā izskatās :)

Pa punktiem kas un kā

1) Izrādās, ka salu darbā veltīgi, vienkārši tik daudz vajadzēja izdarīt, kā atgriezt radiatorus...nekas, nākošgad būsim gudrāki :)
2) Ar vien vairāk secinu, ka esmu uzņēmusies, apņēmusies darīt tik daudz lietu, ka visam laika nepietiek un nepietiks un no kaut kā nāksies atteikties, diemžēl...vienā dienā vismaz divās vietās vienlaicīgi pagaidām vēl neesmu iemācījusies būt, bet šādas spējas nu noderētu ļoti!
3) Par savu nedēļas nogali vien piebildīšu, ka žēl bija noskatīties uz vienu vienīgo sumbru Līgatnes dabas parkā, viņš izskatījās tik nelaimīgs un nožēlojams, bet visādi citādi 6diena bija viena jauka atpūta un izklaide...un 7dien bija patīkama rudens baudīšana Tērvetē :)
4) Žēl, ka orientēšanās sezona iet uz beigām, 6dien droši vien būs viens no pēdējiem šī gada mačiem priekš manis, neskaitot, protams, visus RSP mačiņus.
5) Diemžēl 5dien netieku uz futbolu un man par to tik tiešām ir ļoti žēl, jo arī 6dien netikšu...
6) Decembrī tikšu trešdienās uz teorijām, jo nebūs lekciju!!!
7) Un vispār gribās iet mājās un gulēt :)

LČ pagarinātajā distancē

Šogad nolēmu savus spēkus izmēģināt o-maratonā, lai gan tikai saņēmos uz B grupu, priekš manis distanci virs 8 km šķita neticami daudz. B grupā pieteikušās bija 9, startēja 8, biju domājusi, ka tā kā skrienu B grupu, tad jau praktiski viss būs pa ceļiem, bet nu re ka nekā un kājas jau slapjas uz K punktu skrienot...Lai gan Kristīne un Diāna mēģināja mani pārliecināt, ka esmu šeit jau skrējusi, es nekādi nespēju to atcerēties un labi vien ir ka tā, citādāk tai mežā, iespējams, nemaz nelīstu!
Jau distances sākumā redzēju, kā konkurentes atraujas un pie sevis nodomāju, ka pa mežu skriet ir grūti :) Taču čunčinot uz priekšu pamanīju, ka manā tempā skrien viena manas grupas pārstāve, līdz ar to pie 4KP nolemjam skriet kopā distanci, jo tā būs ātrāk un vieglāk. Jāatzīst, ka veicas mums tīri labi un pamīšus skrienot/ejot apmeklējam KP vienu pēc otra bez lielām kļūdām, vienīgais, ko tagad tā izdomāju, ka droši vien ceļu izvēles nebija pareizākās, jo daudz kur skrējām apkārt pa ceļiem, lai nemaldītos pa purviem, tā krietni vien pieplusojot kādus km pie distances garuma. Visu laiku skrēju ar pārliecību, ka ar šo meiteni sadalīsim pēdējās vietas godu, taču par brīnumu pie 10KP pamanam, ka aiz mums ir vēl viena konkurente, kas tagad skrien te pa priekšu, te aiz mums, bet punktus paņem aiz mums, jo punktu rajonos kļūdās. Nepareiza ceļa izvēle uz 13 KP ļauj viņai atrauties no mums pa krietnu gabalu un tad, kad mēs paņemam 13KP, viņu jau vairs neredzam. Nu tad nolemju, ka nav ko un jācīnās līdz galam pa pēdējo vietu. Garš pārskrējiens uz 14KP un man vairs nav spēka...uz pēdējo KP jātiek pāri izcirtumam, bet, jūtu, ka vairs nevaru pavilkties, taču mana līdzskrējēja nedomā padoties un sāk skriet un klupt, skriet un klupt, es negribēdama padoties, sāku pielikt soli, taču tik un tā viņa bija kādus 10 metrus priekšā man pie pēdējā KP un līdz ar to finišā arī bija man ko darīt - skrēju kā traka, lai tikai viņu panāktu un es to izdarīju, pie pēdējā kompostiera bijām kopā, taču es nespēju trāpīt emitu tajā uzpariktē un zaudēju viņai, kādas 3-4 sekundes (tikai uz emita nemācēšanu ielikt!!! rezultātos gan uzrādās, ka esmu zaudējusi viņai vairāk, bet tas tapē, ka emits nenostrādāja). Biju nenormāli nikna...+ vēl finišā izrādījās, ka mans, pareizāk Arta, emits ir atteicies strādāt, es it kā distancē to piefiksēju, taču domāju, ka varbūt vienkārši nepamanīju gaismiņas iedegšanos...nu nekas, emita lapiņu nebiju pazaudējusi un rezultātu man ieskaitīja, lielākā škrobe par to, ka nav man splitu, jo būtu tik skaisti skatīties uz savu 3.vietu (punktus pārsvarā paņēmu pirms meitenes ar ko kopā skrēju, praktiski D.A. splitus B grupā, var uzskatīt par manējiem :)), ko pazaudēju ceļā uz 13KP...ja vien nebūtu šī aplamā pārliecība, ka cīnos par pēdējo vietu, varbūt būtu atradusi spēka rezerves, bet kas to, lai tagad zina!!! Vismaz mērķis nākošajam gadam skaidrs :)

Nedēļas vidus

Ir trešdiena, tas nozīmē, ka es sāku aktīvi gaidīt brīvdienas :) Šodien paskatījos savā kalendārā, ka oktobris būs diezgan aizņemts mēnesis, būs jādomā kā apvienot, ko varbūt izlaist...šonedēļ plānā: 4dien manēža, 5dien vakarā futbols, 6dien arī futbols + šādi tādi darbiņi skolā iekrājušies + varbūt čukčukiņu spēles vakars??? 7dien LČ o-maratonā - zinu, ka skriešu tikai B grupu, taču 8,4 km priekš manis (zinu, ka citi par šāda garuma distanci smīkņā) ir ļoti daudz, neesmu vēl nekad tik daudz skrējusi, tāpēc mans vienīgais mērķis būs nepalikt pēdējai un censties maksimāli daudz skriet!

Sadarītais nedēļas nogalē

Sākšu ar piektdienas vakara pusi...ar futbolu :) Man joprojām patīk ļoti, ļoti. Zilumi nez kāpēc nerodās, un laikam divreiz atdauzīt īkšķus nav iespējams, tā kā viss virzās tikai uz labo pusi. Futbola laikā apsvēru domu, ka jāsāk mājās trenēties vai arī kāda grāmata par futbolu jālasa, jo nemāku sist prezīci bumbu, daudz sitieni sanāk vāji un kur nu vēl kāda spēlētāja apspēlēšana...bet nekas, viss nāk ar treniņiem :) Forši, ka treniņā bija arī Kristīne un Arta, patīkami, nebūt vienīgajai meitenei, ceru, ka viņas atnāks vēl kādu reizīti par spīti bļāvējiem :) Kopā jautrāk! Vakarā mājās totāls pārgurums un vienīgais, ko gribas ir čučēt.
Sestdiena iesākā salīdzinoši agri ar RSP čempi vidējā distancē. Mārtiņš solīja grūtu un interesantu distanci - bija arī. Mans izpildījums - pilnīgs murgs! Jau pirmais punkts ar kādu 1 minūtes aizkavēšanos, jo nevarēju ieraudzīt. Otrais KP pilnīgi zem katras kritikas, aizskrēju garām un pieņēmu, ka esmu vietā, kur patiesībā ne tuvu nebiju. Trešais KP jau normāli, bet ceturtais....nu moins...tas bija ko vērts :) skrienu, redzu 5 KP, bet nez kāpēc nepieliku kompasu, bet aptuveni skrienu 4tā virzienā...punktu neredzu, stāvu, stāvu, domāju, nezinu, kā labāk darīt - iet atpakaļ uz piekto KP, vai turpināt malties pa apvidu...redzu, skrien Artis, prasu, lai parāda, kur esmu, ka skrienu uz ceturto, viņš tik nokliedz, ka lai skrienu viņam līdzi, protams, es viņa tempam līdzi neturu, dzirdu tik, ka viņš nobļauj "Te, te", tikai žēl, ka viņu neredzu un nezinu kur "Te, te" atrodas :) Tā nu viena, dusmīga, līdz asarām novesta mēģinu saprast, kur likties, vai stāties ārā, vai kā, kad pēkšņu uzduros uz ceturtā KP :) gribētos aptuveni minēt, ka uz 1, 2 un 4 KP pazaudēju, kādas 20 minūtes...pārējos KP paņemu daudz maz normāli, protams, bija vēl sīkas kļūdiņas, minstināšanās, bet tas tīri dēļ tā, ka varēju paskriet (jā tablešu dzeršana dod rezultātu) un nemāku es savienot skriešanu ar kartes lasīšanu - pie tā man būtu jāpiestrādā krietni, jo zinu, ka māku orientēties un tagad zinu, ka varu paskriet, tagad tikai jāapvieno!!! Finišā, protams, esmu dziļi nelaimīga un dusmīga, bet viss jau ir pārdzīvots :) Paldies Mārtiņam par distanci un uzņēmību! Sveicu Arti ar uzvaru! Un gribu teikt tā...ja tik viņš atsāktu trenēties, tas tik būtu kaut kas, jo, manuprāt, viņam ir perfekta tehnika, vajag tikai mazliet lielāku ātrumu - laikam (jo parasti viņš saka, ka velkas kā gliemezis un kājas tik smagas) :)
Pēcpusdienā devos uz B ielu uz Ilzes tusu, bija baigi jauki, vienīgi secināju, ka par Ilzi neko nezinu, jo uz kviza jautājumiem atbildes nezināju, nevienu nezināju...pēc tam pa tumsiņu ar velo uz mājām un mierīgs vakars TV pavadībā :)
Svētdien gan no rīta atļaujos pagulēt līdz desmitiem, jo brīvdiena takšu. Un tad ķeros klāt pie prakses atskaites drukāšanas, kas šodien jānodod un tagad, pirmdienā, plkst.12:20, tā ir puslīdz gatava, ja uznāks iedvesma, tad vēl kaut ko pierakstīšu :)
Vēl jāiegrāmato, ka pirmo reizi pa kādiem mēnešiem 6-7iem, visi logi darbā ir ciet un nav ieslēgts kondicionieris, bet man joprojām ir auksti un roku pirksti ir kā ledus kluči. Pagaidām laikam viss, šis šķiet ir mans garākais rakstiņš :)

Mazāk par brīvdienām, vairāk par sporta spēlēm

Cik patīkamas ir brīvdienas, kad nekas nav ieplānots!!! Var gulēt, cik vien gribās un vienkārši baudīt pēdējās vasaras dienas, neiespringstot par to, ka kaut kur jāskrien, ka kaut ko var nokavēt, utt. Tā es pavadīju gan piektdienu, gan sestdienu, gan svētdienu...lai gan kārtības labad jāatzīst, ka viena lieta tika ieplānota gan - RSP sporta spēles! Pirms došanās uztraukums bija liels, varbūt pat ne tik daudz uztraukums, cik bailes, jo dzirdēts bija daudz par nežēlīgo futbolu, kur meitenēm vietas nav...taču tagad, kad esmu to izbaudījusi, varu teikt, ka nebija tik traki, man pat ļoti patika, lai gan, protams, puiši vairāk dabūja paskriet un piespēles man varbūt netika tik daudz dotas, jo man abas kājas ir kreisās un viss man iet šķībi :) taču bija jautri un noteikti iešu vēl, ja...un tagad par traumām :) Pirmais, ko ieteiktu meitenēm, kuras nāks uz futbolu - jāuzmanās no M.Lindes, jo viņš, manuprāt, nešķiro - meitene vai puisis laukumā - un bliež no visa spēka. Kād viņš ir pie bumbas, tad labāk no viņa izvairīties :) Un tad arī traumas daudz nevar gūt :) Otrkārt, jārēķinās, ka pāris reizes ar bumbu nāksies atrauties, es atrāvos no bumbas pa kāju, pa dibenu, pa vēderu un pa roku, BET galvenais, ka zilumu nav!!! Treškārt, nopietni jāpadomā par kāju īkšķu aizsardzību - esmu atdauzījusi abus savus kāju īkšķus tā, ka jau otro dienu zem ādas ir asins izplūdumi, nevis zilumi, bet izplūdumi, kas uzsūcās, kad sēžu un izplūst, kad staigāju, BET man nesāp!!! Un ceturtkārt, jārēķinās, ka otrā dienā staigāšana un celšanās no sēdus pozīcijas notiks ar nepārtrauktiem au, au, au saucieniem, manuprāt, trakāk vēl nekā pēc manēžas, BET es ļoti ceru, ka man viss pāries līdz piektdienai, kad būs nākošās sporta spēles!!! Bija forši, forši, forši!

Studiju gaitas

Tā kā mana dzīve nesastāv tikai no orientēšanās vien, tad šoreiz par to, kā man sokas mācībās :)
Kā jau iepriekš, kādā no rakstiem minēju, uz doto brīdi augstskolā apgūstu trīs priekšmetus - lietišķo etiķeti, uzņēmējdarbību un vadīšanas psiholoģiju. Ir pagājušas pirmās divas nedēļas un varu jau spriest par kursa saturiem.
Lietišķā etiķete savā būtībā ir interesanta, bet ne tad, kad klausies šo kursu otro reizi (dzirdēju to arī studējot RSU). Ir, protams, jaunas lietas, taču pa lielam jau ir viens un tas pats. Taču pasniedzēja ir krasi atšķirīga no RSU pasniedzējas. Šī pasniedzēja ir jauna, teiktu tā ap 33, lai gan apgalvo, ka šo kursu jau māca nezin kuro gadu...un tas apģērbs - nu to jums vajadzētu redzēt - lekcijas gan bijušas tikai divas, taču abas reizies viņai viss ir bijis pilnīgi saskaņots, nu tā līdz pat detaļām -apģērbs, kurpes, aksesuāri, somiņa...Man personīgi šķiet tas viss pārāk uzspēlēts, bet nu, visādi jau cilvēki pasaulē un ir interesanti vērot! Pozitīvā lieta ir tā, ka pasniedzēja pirmajā lekcijā paziņoja, ka pēdējos trīs gados viņa šajā priekšmetā nevienam nav ielikusi zemāk par 8 :)
Vadīšanas psiholoģija ir nu kā jau psiholoģija. Lai gan psiholoģijas man vienmēr ir patikušas, šoreiz kaut kas līdz galam īsti nepatīk, arī pasniedzēja, kura par sevi runā trešajā personā, kaut kā nevairo interesantumu, turklāt, lai gan viņa zin, ka mēs visi neesam vēl vadītāji (es teiktu, ka 10% manas grupas ieņem vadītāja amatu, bet tikai kādi 3-4 ir personāla vadītāji), mūsu kontroldarba tēma būs "Es kā vadītājs", kur pēc kritērijiem (kā es rīkojos tādā vai šādā situācijā attiecībā pret saviem padotajiem) būs jāizanalizē sevi kā vadītāju!
Nu un trešais priekšmets - uzņēmējdarbība. Izskatās, ka beidzot būs jāmācās un pasniedzējs šķiet stingrs...lekcijā valdīja kapa klusums, jo varēja just, ka visiem ir zināmā mērā bijība pret viņu.
Vēl attiecībā uz mācībām ir tā, ka diemžēl manā sekmju izrakstā ir iemaldījies viens 7 Vadībzinībās no pagājušā mācību gada, tā kā šobrīd aktīvi mēģinu noskaidrot, ko es varu darīt lietas labā, lai tas no manām sekmēm pazustu :) Un tas nenozīmē, ka esmu zubrila (tā mani sauc viena kursabiedrene, varu derēt, viņai skauž), jāmācās vispār prakstiski nav...tādēļ man ir vismaz mērķis mācībās, lai nav tā, ka naudu par augstskolu es izsviežu vienkārši vējā, lai būtu papīrītis rokās....ai, tā ir vēl viena sāpe, tikko ienāca galvā, par to naudas izsviešanu...es nesaprotu, varbūt jūs saprotiet, kādēļ cilvēks, kuram absolūti neinteresē personālvadība un no divām lekcijām dienā/vakarā apmeklē regulāri tikai vienu - pirmo un uz otro, aizbildinoties, ka nav interesanta lekcija vai ka noguris vai ka pasniedzējs garlaiko vai ka vienkārši nav jēgas te sēdēt, izsviež ne mazo (132 lati mēnesī) naudu, manuprāt, vienkārši mistkastē???? Nu vot šito es pilnīgi un absolūti nesaprotu un tāda rīcība mani kaitina!!!!!!!!! Viss atkal besis un dusmas...

Par brīvdienām, pirmdienu un tālāko rīcību

Aizgājušās brīvdienas pavadīju saulainajā Jaunpilī, sestdien, strādājot kartupeļu vagā, bija tāda sajūta, ka atnācis atkal pavasaris - bija silts, putniņi čivināja un visapkārt dominēja zaļā krāsa :) Brīvdienas bija pasakainas, nemaz nežķita, kā tās bija tikai divas - labs darbiņš, kas padarīts, prāta spēles (ļoti daudz), ideāls ēdiens un superīga kompānija!!! Paldies Tev, Kristīn, ka atbrauci talkot :) Paldies arī liels manai ģimenei - Artim, mammai, tētim, Artai, Aivai, Elvitai, Annei un Aigaram :)
Pēc 6dienas darbiem, 7diena nāca ar rudenīgu sajūtu, jo esmu saķērusi rudens saaukstēšanos, diemžēl...galva pilnīgi dulla :(
Pirmdiena darbā paiet ļoti lēnām un ar salīdzinoši negatīvām domām, iespējams, ka būs jāizskata citas darba iespējas...un tiiiik ļoti negribas doties uz skolu!!!! Viens labs darbiņš, ko padarīju, bija potenciālo mājiņu sameklēšana Somijas braucienam, ja pieņemam, ka braucam uz Levi :) Par parsteigumu jāatzīst, ka esam jau diezgan daudz gribētāju - 9 jau tādi salīdzinoši stabili un 3 uz jautājumu zīmes. Beigās vēl būs jābrauc ar lielo ikarusu :)
Par orientēšanos runājot, nevaru saprast, vai piedalīties Cēsu rudenī, it kā gribās un reizē arī negribās..par to vēl būs jāpadomā!

Lietainā laikā

Parasti, kad laukā ir apmācies un līst lietus, es domāju par to, kā gribētu tagad atrasties mājās, saritinājusies segā un ar karstu kakao krūzi rokā, vērojot, kādu labu filmu, bet...tā nekad nenotiek pat tad, kad patiešām lietainā laikā atrodos mājās!
Šodien, kad ārā ir pelēkais un drēgnais laiks, es sēžu darbā un daru ne tik nozīmīgas lietas un laiks velkas...nežēlīgi...tādēļ paliek laiks domāt par kartupeļu vākšanu, kas cerams notiks un ka to neizbojās lietus, bet pārsvarā es domāju par to, kā atkal sāpēs mugura pēc labi padarīta darba :)
Vēl arī atliek laiks padomāt par to, ka šonedēļ nesanāk aizbraukt uz kādu orientēšanās mačiņu un ka vispār to skaits rudens laikā krietni sarūk. Pagaidām ir doma startēt LČ maratonā, Cēsu rudenī un visos RSP mačiņos.
Vēl domās iezogās prakses atskaite, kuras nodošanas termiņš strauji tuvojas, bet tās apjoms gan nepieaug no manām domām :) Žēl, ka tā!!!
Un piedevām šorīt kakls lika par sevi manīt, laikam lēnām piezogas rudens gripas laiks :(
Laikam laiks ir atgriezties pie darba, tuvākie paveicamie uzdevumi: iereģistrēt rēķinu, saarhivēt avīzes un uzrakstīt dusmīgu zīmīti apkopējai par salauzto miskasti...

Blogs

Šodien nomainīju bloga aizmugurīti, tā kā bija dzirdēts, ka cilvēkiem nepatīk punktiņi :) Ceru, ka šis būs labāks, lai gan pašai ir viena lieta, kas krīt uz nerviem, šajā aizmugurītē...nekas, gan jau pieradīšu, vai arī mainīšu izskatu katru dienu :)
Un vēl viens svarīgs jautājums - vai kāds gadījumā nezina, kā es varu atslēgt sekotāju no sava bloga?
Ja gribiet zināt par manu šodienu, tad jāsaka, ka nekas īpašs nav noticis, kaut ko sēžu un daros darbā, šajā brīdī domās jau esmu mājās!

Orientēšanās svētki

Laikam jau jāsāk ar to, ka jāpaslavē organizatori - ļoti interesantas distances - galvenais, ka sarežģītas :)
Par savu sniegumu varu teikt, ka bija manā līmenī un mazliet sliktāk! Pirmajā dienā, vidējā distancē, mērķis bija atlasīties uz stafešu komandu, ko es arī izdarīju. Jāatzīst, ka, neskatoties uz divām palielām kļūdām distancē, esmu apmierināta ar savu rezultātu vidējā distancē. Pirmo reizi pat bija tā, ka es panācu trīs savas grupas skrējējas, kas manāmi maldījušās bija visu laiku, panācu es viņas pie 5KP (ja nemaldos, kopā bija 14KP) un atlikušo distanci viņas veica manā vadībā - tas ir, es orientējos :) Vien uz pirmspēdējo punktu es vairs nevarēju paskriet un viena no viņām mani apsteidza, taču arī tad es viņas virzienu mazliet pakoreģēju, lai neskrien garām punktam :) Finišā viņa man teica, ka esot jutusi, ka mani vajagot pavilkt, tāpēc esot paskrējusi man garām :) Katrā ziņā bija interesants piedzīvojums!!!
Vakaru pavadīju spēlējot nebeidzamo spēlu Uno un gremdējot kuģīšus. Arī miegs bija neticami labs un grīda pat šķita tā kā mīksta gultiņa, tikai pašsajūta bija maigi sakot draņķīga - slikta dūša, mega lielas galvas sāpes un kāju sāpes.
No rīta pamodos tikai ar sāpošām kājām. Nonākot sacensību centrā, nebija tāda sajūta, ka baigi gribētos skriet, un droši vien, ka arī nevajadzēja to darīt, jo mana orientēšanās bija katastrofāla. Jā, es zinu, ka visi raka, taču arī Artis, apskatot, manu karti ar ceļiem, jautāja, vai bija arī kāds punkts, kuru es nenoraku. Tiešām tas bija drausmīgi - paskriet varēju, bet orientēties nu nekādīgi. Pati pat nesaprotu, kā man izdevās atrast visus punktus!!! Bet mana atlikusī komanda, Kristīne un Arta, ir riktīgi monstri, nu tik labi noskrēja, ka nav ko piebilst - reāli, meitenes, malači!!!!!
Nu ko, sezona sāk virzīties uz beigu galu un es jūtu, ka nākošā sezona būs krietni labāka rezultātu ziņā...cerams :)

Magnēts Kalngalē

Paldies Kristīnei, kas laipni uzņēma mani savā auto un aizvizināja uz vakardienas Magnētu!!! Jau mašīna vienojos ar Kristīni (precīzāk Kristīne man uzstādīja mērķi), ka jānoskrien visa distance, ka nedrīkst pastaigāties un ka jāskrien tādā tempā, lai to var izdarīt. Pirmo reizi Magnētā skrēju bez rezultāta vienkārši treniņa nolūkā un tā kā tas bija treniņš, tad izvēlējos skriet ne tik garu distanci - 4,2km.
Lai gan pieļāvu milzīgu kļūdu distancē (paskrēju garām savas distances punktam un aizskrēju uz tālāku punktu, kas pagarināja manu distanci par kādiem 300 - 400 metriem), esmu dikti apmierināta, jo tiešām izdevās noskriet visu distanci un PIRMO reizi es uzskrēju visos kalnos (citiem gan tie droši vien skaitās pauguri)!!! Tas nozīmē, ka es varu noskriet, ja vien neizlieku visu savu spēku distances sākumā, bet gan vienmērīgi sadalu to uz visu veicamo gabalu...kaut nu to es atcerētos Ventspilī!!!
Šodien RSP sprints - nevaru sagaidīt - ceru uz labu rezultātu :)

Gaidot LČ

Kopš vakar RSP meitenes saņēma e-pasta vēstuli no prezidentes Līgas mani nepamet domas par LČ stafetēs, kas notiks šo svētdien. Kaut kur jau agrāk biju dzirdējusi un vakardien tas apstiprinājās - LČ vidējā distance būs atlases uz stafešu komandu - esam 7 meitenes uz 6 vietām, tātad vienai tiks dota izvēle - fanot par komandām vai bez rezultātā skriet kādā jauktajā komandā. Nu lūk...tā kā pastāv diezgan liela iespējamība, ka šī liekā meitene būšu es, man ir dilemma. Nekādi nevaru saprast, vai gribēšu skriet ne par RSP - no vienas puses orientēties ir tik forši, ka varētu skriet, bet no otras puses skumīgi, ka nevari cīnīties kopā ar savām kluba biedrenēm...Tā kā laikam vairāk, gadījumā, ja neatlasos uz komandu, es sliecos nestartēt stafetēs! Labāk jutīšu līdzi un atbalstīšu visas RSP komandas :)

Studijas

Rīt 1.septembris - svētku dienu - it kā :) Man, par laimi, uz universitāti jādodas tikai nākošajā trešdienā - 9.septembrī, tā kā sanāk mazliet pavilkt vasaras brīvlaiku garumā!!! Kā jau iepriekšējā mācību gadā arī šajā man lekcijas būs darba dienu vakaros, kas mazliet sarežģī manus treniņplānus, toties līdz novembra vidum (tiktālu man ir sastādīts lekciju grafiks) es apgūšu uzņēmējdarbību, lietišķo etiķeti un vadīšanas psiholoģiju...varētu teikt, ka +/- būs interesanti :)
Turpināšu virzīties pretim savam studiju mērķim, lai gan šobrīd izskatās, ka mērķa sasniegšana ir krietni apdraudēta, bet nekas....es vēl pacīnīšos!!!

Klubu stafetes 2009

Vispirms jāatzīst, ka Klubu stafetēs mans uzrādītais rezultāts ir tas, kas mani ir pamudinājis rakstīt un izvirzīt sev vairākas apņemšanās: pirmkārt, vēlreiz kā ar bomi pa pieri - esmu fiziski vājākā no RSP meitenēm, tādēļ esmu apņēmusies trenēties, jo sajūta nav no patīkamajām, bet, lai varētu trenēties ir otrkārt - jāsāk dzert dzelzs tabletes, lai pa mežu skrienot neizklausās, ka kuru katru sekundi taisos atdot galus un lai atgūtu elpu, mana skriešana vienmēr pārvēršās gausā rāpošanā...
Tātad, pateicoties Klubu stafetēm, ir radušās divas ļoti labas apņemšanās!!!
Vairāk par pašām stafetēm. Šogad tiku iekļauta RSP 3.komandas sastāvā, 4.etapā kopā ar Ilzi S. Pirms starta stress bija mežonīgs, jo pilnīgi noteikti gribējās noskriet labāk nekā spēju, lai pašai un komandai būtu prieks, taču ne vienmēr plāni piepildās...no visas distances varbūt kādus 3 punktus paņēmu bez kļūdām un minstināšanās, pārējiem KP - vai nu paskrēju garām, vai virzienu nenoturēju un attapos ne tur, kur bija plānots, vai meklēju kaut kur blakus...un ja pirmajā aplī es vēl skrēju, cik spēju, tad otrajā aplī vairāk jau pastaigājos pa mežu!
Par pārējo savas komanda biedru startu esmu ļoti priecīga un arī citu komandu RSPieši nostartēja godam! Nākam gad RSP noteikti cīnīsies par uzvaru :) Paldies par uzmundrinājumu pirms starta un par atbalstu finišā un paldies tiem, kas deva labus padomus/mājienus distancē :)

Pirmais!!!

Pēc ilgām pārdomām un skaļām diskusijām pašai ar sevi, esmu nolēmusi arī šad un tad kaut ko uzrakstīt - pašai priekš sevis un priekš tiem, kam būs interese lasīt!