Par sestdienu, par skriešanu

Godīgi sakot, braucot uz Siguldas apvidus maratonu, man nu nemaz negribējās skriet - mazliet baidīja 11km pa meža takām, dubļainas nogāzes un Siguldas kalnu pievarēšana, taču, ja reiz biju pieteikusies, tad bija jāskrien. Sākumā nevarēju saprast, ko lai daru ar starta uzskrējienu kalnā - sākt uzriez lēnām kāpt, vai tomēr pamēģināt paskriet tajā...tiem, kas neredzēja, varu teikt, ka sākumā mēģināju tajā uztipināt, taču ātri vien sapratu, ka tā nekur tālu netikšu un sāku kāpt, kad nu beidzot bija sasniegta virsotne, sāku skriet, taču jau pie pirmā noskrējiena pa kalnu un nelielā uzkāpiena, atkal sākās lēnā tuntulēšanās uz priekšu un tas viss sāka atgādināt SEB kalnu divriteņu maratonu, kad, pat ļoti gribot, Tu nevari nevienu apdzīt, biju neapmierināta, turklāt vēl izbrīnījos, kad pie šī nelielā uzkāpiena, viena meitene apstājās un teica, ka vairāk nevarot, lai gan vēlāk slaidā solī pa asfaltu paskrēja man garām :)
Tālākais mans lielais piedzīvojums bija noskrējiens pie bobsleja trases, pamanīju, ka cilvēki no tā uz leju pārvietojās turoties pie kaut kādas troses, es tad ar, pieķēros pie troses un lēnām slidinājos uz leju. Vienā brīdī jūtu asas sāpes plaukstā ar kuru turējos pie troses, paskatos - plauksta asinīs, it kā tikai nelieli, tiešām nelieli, iegriezumi plaukstā trijās vietās, taču asinis tecēja diezgan strauji, nācās mazliet tās padzert, kamēr pārstāja tecēt, un sāpēja plauksta visu distances laiku un vēl ilgāk. Ar šo roku centos vairs nekur neturēties, lai neievazātu infekciju.
Tālāk iztiku bez tādiem starpgadījumiem un līdzenumos skrēju, no kalniem lidoju, bet kalnos augšā rāpoju un elsoju :) Cik cilvēkus no kalniem skrienot es apdzinu, tik cilvēki, kāpjot kalnā, apdzina mani :) Nebeidzamās Silguldas trepītes...
Bet vispār bija forši, man patika! Kājas nesāpēja ne skriešanas laikā, ne pēc tās. Pēc finiša spēka pietika vēl kādam km :)