LČ pagarinātajā distancē

Šogad nolēmu savus spēkus izmēģināt o-maratonā, lai gan tikai saņēmos uz B grupu, priekš manis distanci virs 8 km šķita neticami daudz. B grupā pieteikušās bija 9, startēja 8, biju domājusi, ka tā kā skrienu B grupu, tad jau praktiski viss būs pa ceļiem, bet nu re ka nekā un kājas jau slapjas uz K punktu skrienot...Lai gan Kristīne un Diāna mēģināja mani pārliecināt, ka esmu šeit jau skrējusi, es nekādi nespēju to atcerēties un labi vien ir ka tā, citādāk tai mežā, iespējams, nemaz nelīstu!
Jau distances sākumā redzēju, kā konkurentes atraujas un pie sevis nodomāju, ka pa mežu skriet ir grūti :) Taču čunčinot uz priekšu pamanīju, ka manā tempā skrien viena manas grupas pārstāve, līdz ar to pie 4KP nolemjam skriet kopā distanci, jo tā būs ātrāk un vieglāk. Jāatzīst, ka veicas mums tīri labi un pamīšus skrienot/ejot apmeklējam KP vienu pēc otra bez lielām kļūdām, vienīgais, ko tagad tā izdomāju, ka droši vien ceļu izvēles nebija pareizākās, jo daudz kur skrējām apkārt pa ceļiem, lai nemaldītos pa purviem, tā krietni vien pieplusojot kādus km pie distances garuma. Visu laiku skrēju ar pārliecību, ka ar šo meiteni sadalīsim pēdējās vietas godu, taču par brīnumu pie 10KP pamanam, ka aiz mums ir vēl viena konkurente, kas tagad skrien te pa priekšu, te aiz mums, bet punktus paņem aiz mums, jo punktu rajonos kļūdās. Nepareiza ceļa izvēle uz 13 KP ļauj viņai atrauties no mums pa krietnu gabalu un tad, kad mēs paņemam 13KP, viņu jau vairs neredzam. Nu tad nolemju, ka nav ko un jācīnās līdz galam pa pēdējo vietu. Garš pārskrējiens uz 14KP un man vairs nav spēka...uz pēdējo KP jātiek pāri izcirtumam, bet, jūtu, ka vairs nevaru pavilkties, taču mana līdzskrējēja nedomā padoties un sāk skriet un klupt, skriet un klupt, es negribēdama padoties, sāku pielikt soli, taču tik un tā viņa bija kādus 10 metrus priekšā man pie pēdējā KP un līdz ar to finišā arī bija man ko darīt - skrēju kā traka, lai tikai viņu panāktu un es to izdarīju, pie pēdējā kompostiera bijām kopā, taču es nespēju trāpīt emitu tajā uzpariktē un zaudēju viņai, kādas 3-4 sekundes (tikai uz emita nemācēšanu ielikt!!! rezultātos gan uzrādās, ka esmu zaudējusi viņai vairāk, bet tas tapē, ka emits nenostrādāja). Biju nenormāli nikna...+ vēl finišā izrādījās, ka mans, pareizāk Arta, emits ir atteicies strādāt, es it kā distancē to piefiksēju, taču domāju, ka varbūt vienkārši nepamanīju gaismiņas iedegšanos...nu nekas, emita lapiņu nebiju pazaudējusi un rezultātu man ieskaitīja, lielākā škrobe par to, ka nav man splitu, jo būtu tik skaisti skatīties uz savu 3.vietu (punktus pārsvarā paņēmu pirms meitenes ar ko kopā skrēju, praktiski D.A. splitus B grupā, var uzskatīt par manējiem :)), ko pazaudēju ceļā uz 13KP...ja vien nebūtu šī aplamā pārliecība, ka cīnos par pēdējo vietu, varbūt būtu atradusi spēka rezerves, bet kas to, lai tagad zina!!! Vismaz mērķis nākošajam gadam skaidrs :)