Ziemeļu siena

Vakar tomēr izdevās aiziet uz filmu "Ziemeļu siena" un labi, ka tā!!! Nu tāda filma, tiešām negaidīju. Zināju, jau kādas būs beigas, vēl filmu neskatoties - ne jau tāpēc, ka iznākums paredzams, kā vairumam filmu, bet gan tādēļ, ka, kāds mazs putniņš pačukstēja :) Un tik un tā, līdz pat filmas beigām ticēju un cerēju, ka varbūt tomēr šoreiz beigas būs laimīgas...nekā, nācās vien valdīt sevi no izplūšanas asarās un bēdīgākais bija tas, ka filma balstīta uz patiesiem notikumiem (ar maziem izskaistinājumiem), kas radīja pārdomas par cilvēka dzīvību visam atlikušajam vakaram...Protams, filmā bija arī mīlas stāsts, kas šoreiz gan bija ļoti ārējā izpausmē kautrīgs, taču iekšēji spēcīgs un lika aizdomāties, ko es darītu situācijā, kādā bija nonākusi galvenā filmas varone. Īsumā - dramatisks skats - viņas mūža mīlestība karājās iekarē aptuveni viena metra attālumā no viņas, varbūt mazliet tālāk, (darbība norisinās aptuveni 2775 m augstumā) un lēnām mirst no aukstuma un pārguruma, viņa skatās uz viņu izmisušām acīm un bļauj virsū, lai viņš cīnās un nepadodās, taču galu galā bezspēks uzvar šo kalnos kāpēju un viņš nomirst. Jāpiebilst, ka netālu no meitenes atrodas arī trīs glābēji, kuru kļūdas pēc šis cilvēks nomira un kuri arī, tāpat kā meitene, vienkārši noskatījās, kā izdziest cilvēka dzīvība. Nu lūk, tas viss radīja manī pārdomas par manu rīcību nonākot šādā situācijā un, ja godīgi, es nekādi nespēju saprast šo meiteni...kā man tagad šķiet, es darītu visu, lai aizsniegtos līdz viņam, censtos ar kaut ko viņu pievilkt klāt, neļautu vienkārši manu acu priekšā nomirt...katrā ziņā beigas bezgala bēdīgas, lai gan arī patiesajā dzīvē, tā tas varēja nebeigties (mans stāsts ir par šo cilvēku: http://en.wikipedia.org/wiki/Toni_Kurz )!

Lai gan esmu šo un to no filmas beigām atklājusi, tomēr iesaku noskatīties, ja rodas tāda izdevība, vienīgais klupšanas akmenis, ja filmu skatīsieties mājās, varētu būt tas, ka filma ir vācu valodā!

Un vēlreiz secināju, radu pārliecību, ka es kalnos nekāpšu!!!

Ļoti, ļoti patika!!!

Jūtos mazliet atrauta no realitātes...Pagājušo nedēļ, nepilnas trīs dienas, pavadīju Londonā, vienkārši atpūšoties! Godīgi sakot, man ļooooti patika! Ne jau tūristu pārbāztās vietas, bezgalīgās rindas pēc biļetēm vai dārgās cenas, bet gan pati vide un cilvēki. Superīgi ir lielie sarkanie autobusi, vecie, melnie taksīši, vīrieši uzvalkos visapkārt, angļu valoda angļu izpildījumā, senatnīguma aura sajaukumā ar moderno...gribu aizbraukt uz turieni vēl, varētu tur arī dzīvot! Zinu, ka redzēju tikai pavisam nedaudz, bet ar to man pietika :) Jutos pārsteigta, ka Londonā aug palmas un gaisa temperatūra 29.oktobrī bija +18, jocīgi, jo dažos veikalos jau piedāvā Ziemassvētku dāvanas :)
Pirmo reizi patstāvīgi braucu ar metro, nebija tik traki kā šķita, ka būs. Ne jau pats brauciens, bet gan pareizā metro maršruta atrašana, beigās izrādījās, ka tas ir viegli un ceļojuma beigās varēju skaidrot jau jaunatbraucējiem tūristiem Londonas metro shēmas :)
Viss, tagad ceļojumu vairāk nebūs līdz pat Somijai, kas jau skaitīsies nākošais gads! Šī gada ceļojumu bilance nav liela - Somija, Norvēģija, Somija, Anglija, bet laikam jau vidējam latvietim arī tas ir daudz :) Cik daudz jūs šogad ceļojāt?

Par sestdienu, par skriešanu

Godīgi sakot, braucot uz Siguldas apvidus maratonu, man nu nemaz negribējās skriet - mazliet baidīja 11km pa meža takām, dubļainas nogāzes un Siguldas kalnu pievarēšana, taču, ja reiz biju pieteikusies, tad bija jāskrien. Sākumā nevarēju saprast, ko lai daru ar starta uzskrējienu kalnā - sākt uzriez lēnām kāpt, vai tomēr pamēģināt paskriet tajā...tiem, kas neredzēja, varu teikt, ka sākumā mēģināju tajā uztipināt, taču ātri vien sapratu, ka tā nekur tālu netikšu un sāku kāpt, kad nu beidzot bija sasniegta virsotne, sāku skriet, taču jau pie pirmā noskrējiena pa kalnu un nelielā uzkāpiena, atkal sākās lēnā tuntulēšanās uz priekšu un tas viss sāka atgādināt SEB kalnu divriteņu maratonu, kad, pat ļoti gribot, Tu nevari nevienu apdzīt, biju neapmierināta, turklāt vēl izbrīnījos, kad pie šī nelielā uzkāpiena, viena meitene apstājās un teica, ka vairāk nevarot, lai gan vēlāk slaidā solī pa asfaltu paskrēja man garām :)
Tālākais mans lielais piedzīvojums bija noskrējiens pie bobsleja trases, pamanīju, ka cilvēki no tā uz leju pārvietojās turoties pie kaut kādas troses, es tad ar, pieķēros pie troses un lēnām slidinājos uz leju. Vienā brīdī jūtu asas sāpes plaukstā ar kuru turējos pie troses, paskatos - plauksta asinīs, it kā tikai nelieli, tiešām nelieli, iegriezumi plaukstā trijās vietās, taču asinis tecēja diezgan strauji, nācās mazliet tās padzert, kamēr pārstāja tecēt, un sāpēja plauksta visu distances laiku un vēl ilgāk. Ar šo roku centos vairs nekur neturēties, lai neievazātu infekciju.
Tālāk iztiku bez tādiem starpgadījumiem un līdzenumos skrēju, no kalniem lidoju, bet kalnos augšā rāpoju un elsoju :) Cik cilvēkus no kalniem skrienot es apdzinu, tik cilvēki, kāpjot kalnā, apdzina mani :) Nebeidzamās Silguldas trepītes...
Bet vispār bija forši, man patika! Kājas nesāpēja ne skriešanas laikā, ne pēc tās. Pēc finiša spēka pietika vēl kādam km :)

Iesaku

Mazliet ne hronoloģiski man te rakstās, taču piektdien biju uz Nacionālā teātra izrādi "Aija" aktieru zālē un gribu teikt, ka bija fantastiski!!! Jo aktieru zālei piemīt burvība - sajūta, ka pats piedalies uzvedumā, viss ir tik tuvu un reāli, ka pats skatītājs var izdzīvot līdzi personāžu likteņiem! Izrāde "Aija" noteikti nav nekāda komēdija, tieši tādēļ bija bauda to skatīt tuvplānā un iestudējums, manuprāt, bija izcils ...un, pateicoties šai izrādei, turpmāk centīšos vairāk apmeklēt izrādes, kuras tiek izrādītas aktieru zālē.

Sezonas noslēguma izgāšanās

Sestdien skrēju Saldus kausā Smuku muižā, distances garums 5km, pavadītais laiks distancē - 2 stundas 11 minūtes!!! Pirms starta jutos labi, pat nesalu, bet bija jau tāda sajūta, ka šodien distancē galīgi neveiksies, lai gan cerēju uz to labāko. Ieejot startā, nejauši dzirdu, ka K punkta šodien neesot, vēl pabļauju Artai šo info un dodos distancē un tad....nezin kāpēc pati sāku meklēt K punktu un aizskrienu pa mazo skrējēju distances marķējumu, galu galā, atrodoties, kādus 100 metrus no starta, nesaprotu, kur es atrodos un lieki teikt, ka sāku skriet it kā punkta virzienā (pēc tam atklāju, ka galīgi tā nebija), ilgu laiku skraidelēju apkārt līdz atgriežos sākuma punktā, tas ir, 100 metrus no starta un jautāju mazajai meitenei, kur es atrodos!!! Tad ieraugu meiteni no manas grupas, kura arī man jautā, vai punktu atradu, tā nu mēs abas vēl ilgi meklējām pirmo punktu un distances turpmāko daļu veicām kopā :) Taču arī tas nepalīdzējā izvairītes no kļūdām, uz otro punktu abas arī nespējām nolasīt karti (un ne mēs vienīgās tur maldījāmies) un klīdām pa Smuku muižas džungļiem, lai gan tas bija lieki. Tātad uz pirmo punktu 23 minūtes, uz otro punktu arī 23 minūtes - pēc 46 minūtēm ir atrast 2KP no 22 :) Sākums daudzsološs un kolēģe saka, ka šodien laikam būs jāskrien saīsinātā distance, taču es saku, ka kopā drošāk un jautrāk, un ka jāturpina skriet visa atlikusī distance. Tā nu mēs atlikušos punktus paņemam bez tik lieļām kļūdām, lai gan splitos uz vēl vienu punktu bija uzrādīts laiks - 15 minūtes :) Un lai gan šo sezon man vispār negāja labi, droši varu teikt, ka šīs sacensības bija pilnīga izgāšanās, orientēties vienkārši nemāku...tomēr ceru, ka man būs vēl iespēja paskriet pa šo mežu, lai pierādītu, ka ar manu orientēšanos nav tik traki kā izskatās :)

Pa punktiem kas un kā

1) Izrādās, ka salu darbā veltīgi, vienkārši tik daudz vajadzēja izdarīt, kā atgriezt radiatorus...nekas, nākošgad būsim gudrāki :)
2) Ar vien vairāk secinu, ka esmu uzņēmusies, apņēmusies darīt tik daudz lietu, ka visam laika nepietiek un nepietiks un no kaut kā nāksies atteikties, diemžēl...vienā dienā vismaz divās vietās vienlaicīgi pagaidām vēl neesmu iemācījusies būt, bet šādas spējas nu noderētu ļoti!
3) Par savu nedēļas nogali vien piebildīšu, ka žēl bija noskatīties uz vienu vienīgo sumbru Līgatnes dabas parkā, viņš izskatījās tik nelaimīgs un nožēlojams, bet visādi citādi 6diena bija viena jauka atpūta un izklaide...un 7dien bija patīkama rudens baudīšana Tērvetē :)
4) Žēl, ka orientēšanās sezona iet uz beigām, 6dien droši vien būs viens no pēdējiem šī gada mačiem priekš manis, neskaitot, protams, visus RSP mačiņus.
5) Diemžēl 5dien netieku uz futbolu un man par to tik tiešām ir ļoti žēl, jo arī 6dien netikšu...
6) Decembrī tikšu trešdienās uz teorijām, jo nebūs lekciju!!!
7) Un vispār gribās iet mājās un gulēt :)

LČ pagarinātajā distancē

Šogad nolēmu savus spēkus izmēģināt o-maratonā, lai gan tikai saņēmos uz B grupu, priekš manis distanci virs 8 km šķita neticami daudz. B grupā pieteikušās bija 9, startēja 8, biju domājusi, ka tā kā skrienu B grupu, tad jau praktiski viss būs pa ceļiem, bet nu re ka nekā un kājas jau slapjas uz K punktu skrienot...Lai gan Kristīne un Diāna mēģināja mani pārliecināt, ka esmu šeit jau skrējusi, es nekādi nespēju to atcerēties un labi vien ir ka tā, citādāk tai mežā, iespējams, nemaz nelīstu!
Jau distances sākumā redzēju, kā konkurentes atraujas un pie sevis nodomāju, ka pa mežu skriet ir grūti :) Taču čunčinot uz priekšu pamanīju, ka manā tempā skrien viena manas grupas pārstāve, līdz ar to pie 4KP nolemjam skriet kopā distanci, jo tā būs ātrāk un vieglāk. Jāatzīst, ka veicas mums tīri labi un pamīšus skrienot/ejot apmeklējam KP vienu pēc otra bez lielām kļūdām, vienīgais, ko tagad tā izdomāju, ka droši vien ceļu izvēles nebija pareizākās, jo daudz kur skrējām apkārt pa ceļiem, lai nemaldītos pa purviem, tā krietni vien pieplusojot kādus km pie distances garuma. Visu laiku skrēju ar pārliecību, ka ar šo meiteni sadalīsim pēdējās vietas godu, taču par brīnumu pie 10KP pamanam, ka aiz mums ir vēl viena konkurente, kas tagad skrien te pa priekšu, te aiz mums, bet punktus paņem aiz mums, jo punktu rajonos kļūdās. Nepareiza ceļa izvēle uz 13 KP ļauj viņai atrauties no mums pa krietnu gabalu un tad, kad mēs paņemam 13KP, viņu jau vairs neredzam. Nu tad nolemju, ka nav ko un jācīnās līdz galam pa pēdējo vietu. Garš pārskrējiens uz 14KP un man vairs nav spēka...uz pēdējo KP jātiek pāri izcirtumam, bet, jūtu, ka vairs nevaru pavilkties, taču mana līdzskrējēja nedomā padoties un sāk skriet un klupt, skriet un klupt, es negribēdama padoties, sāku pielikt soli, taču tik un tā viņa bija kādus 10 metrus priekšā man pie pēdējā KP un līdz ar to finišā arī bija man ko darīt - skrēju kā traka, lai tikai viņu panāktu un es to izdarīju, pie pēdējā kompostiera bijām kopā, taču es nespēju trāpīt emitu tajā uzpariktē un zaudēju viņai, kādas 3-4 sekundes (tikai uz emita nemācēšanu ielikt!!! rezultātos gan uzrādās, ka esmu zaudējusi viņai vairāk, bet tas tapē, ka emits nenostrādāja). Biju nenormāli nikna...+ vēl finišā izrādījās, ka mans, pareizāk Arta, emits ir atteicies strādāt, es it kā distancē to piefiksēju, taču domāju, ka varbūt vienkārši nepamanīju gaismiņas iedegšanos...nu nekas, emita lapiņu nebiju pazaudējusi un rezultātu man ieskaitīja, lielākā škrobe par to, ka nav man splitu, jo būtu tik skaisti skatīties uz savu 3.vietu (punktus pārsvarā paņēmu pirms meitenes ar ko kopā skrēju, praktiski D.A. splitus B grupā, var uzskatīt par manējiem :)), ko pazaudēju ceļā uz 13KP...ja vien nebūtu šī aplamā pārliecība, ka cīnos par pēdējo vietu, varbūt būtu atradusi spēka rezerves, bet kas to, lai tagad zina!!! Vismaz mērķis nākošajam gadam skaidrs :)